Reiz kāds meistars pārcēlās uz jaunu māju.Nopirka daudz gaismas un sveces.Meistars domā, ka lampa ir ievērojama, taču tad meistars dzīvojamā istabā lampu noliek sveci mazā stūrītī.

Gaisma redz sevi pārvalda tik sāpes, tāpēc tā svecei: "svece un svece, tu redzi, gaisma tik maza, man nepatīk, tik spēcīga tik spoža."Svece dzirdēja, skumji nolieca galvu.

Vakarā saimnieks devās gulēt.Lampa karstens teica, lai iedegtos: "lampa vecākais brāli, tu esi lielisks, māki izstarot gaismu, nepatīk bērns."Lampa ir sadzirdējusi, nemini cik priecīga.

Dažus mēnešus, uzņēmēja mājās pēkšņi jauda izgāja, īpašnieks ir ļoti nomākts.Vakarā ģimene visa melna, ko arī neredz.Tā, saimnieks aizdedza sveci.Vakarā Džefs karstās pie sveces lampas: "Svece vecākā māsa, tu esi tik maza un izsmalcināta, nevis kā gaismas, ka ir ļoti smaga."Gaisma dzirdēta, nepiemini, cik dusmīgs.

Svece paskatījās uz gaismām, Džefs Karstens teica: “Tu arī neesi kua es, lampa, tu arī nedusmojies.Vari izspēlēt savus spēkus, kad ir elektrība, kad biju bez elektrības var sagaidīt saimnieks, varam apgūt apkalpošanu.”

Klausoties sveču lampas vārdus, es jūtos ļoti vainīgs, viņš teica lampai, lampai, piedod.

Iedegtās sveces teica: "Turpināsim dot priekšroku cilvēkiem."

"Labi, uzklausīšu jūs."Gaisma priecīgi teica.